Krīzes risināšanai ir milzīga nozīme cilvēka garīgās veselības tālākajā attīstībā.
Zviedru psihiatrs J. Kulbergs nosauc sarežģījumus, ja krīze nav izprasta un konstruktīvi risināta. Vairākus gadus pēc traumas, pensionēšanās vai problēmām darbā viņus mēdz sastapt alkoholiķu iestādēs un psihiatrijas uzņemšanas nodaļās kā t.s. ‘hroniskās neirozes’ gadījumi. Šie pacienti nereti jau agrāk, reaktīvajā fāzē, meklējuši palīdzību, bet tā nav bijusi pareiza. Viņiem veikta parastā izmeklēšana, izrakstītas zāles, iespējams, viņi atbrīvoti no darba. Simptomi nav novērtēti kā kāda procesa sastāvdaļas, kam ir nedalāma saistība ar krīzes izraisītāju notikumu. (Kulbergs, 1998)
Cilvēkam, atrodoties krīzē, nereti ir grūtības verbāli izteikt savus pārdzīvojumus, bet lietojot vizuāli plastiskās mākslas terapijas metodes, aktivizējas taktīlās un sensomotorās sajūtas, kas aktivizētraumatiskās pieredzes pārdzīvojumu paušanu un apzināšanos. Mākslas terapijas kontekstā pastāv pētījumi par tēlu un simbolu veidošanos saistībā ar klienta/pacienta traumatisku pieredzi. ASV Mākslas terapeite D. Springa savā «Trīsdesmit gadu izpētē par saistību starp neiroloģiju, specifisku traumu, PTSS, tēlu konversiju un tulkojumu valodā» («Thirty – Year Study Links Neuroscience, Specific Trauma, PTSD, Image Conversion») atklāj saistību grafisko formu veidošanai ar neiroloģiju. Tika analizēti dati par 225 zīmējumu grafisko formu atkārtošanos , ko veidojušas 45 pieaugušas sievietes. Rezultāti parādīja, ka visbiežāk lietotās formas bija «acis bez ķermeņa»(disembodied eye), kā arī «ķīļveida trijstūra raksti» (wedges), bet galvenais šī pētījuma secinājums bija, ka mākslas radīšana caur sensorajiem komponentiem ar tēlu palīdzību ved pie simboliskām formām, kas tiek paustas verbāli, kas iespaido atmiņu tādā veidā, ka tā spēj izprast pieredzi (Spring, 2004). Arī ASV mākslas terapeite S. Talvara (Talwar) pētījumā « Piekļūšana traumatiskām atmiņām ar mākslas veidošanas palīdzību:... » «Accessing traumatic memory through art making...» pamato abu smadzeņu pusložu darbību mākslas terapijas procesā un to nozīmi traumatisko atmiņu integrācijā.(Tawlar, 2007).
Mākslas terapijas uzdevums ir palīdzēt klientam izpaust un pārstrādāt neapzinātās vai apspiestās emocijas un domas, attīstīt iekšējās kontroles izjūtu, stiprināt «Es» izjūtu, atvieglot ārstēšanas procesu, atklāt vai attīstīt savu iekšējo potenciālu un resursus, kas ir stimulējoši krīzes pārvarēšanas gaitā (Mārtinsone, Zakriževska, 2007).
Pēc Junga sekotāju uzskatiem, mākslas terapijas uzdevums ir sniegt pacientam vajadzīgos materiālus, nomierinošu klātbūtni un atzinīgu novērtējumu viņa pašizteiksmei. E.M. Lidjata atzīmē, ka «...terapijas būtība ir palīdzēt cilvēkam izteikt savu individuālo saikni ar prāta norisēm, kas ir zem apziņas līmeņa»(Liddiatt, 1971) Tā ir metode, kas savieno apziņas un bezapziņas prāta daļas, tādā veidā bagātinot personību un palielinot spējas. Šīs prāta daļas mēs varam savienot ar nolūku, ja ļaujam izpausties emocijām, nekontrolējot tās un neļaujot tām sevi pārvarēt vai iebiedēt. Pacienta uzdevums ir vienkārši vērot, kas norisinās viņa iztēlē, bet psihoterapeits pamudina pacientu novērot, kā fantāzijas fragmenti attīstās un aug. Vissvarīgākais ir nevis izskaidrot un saprast, bet gan izjust (Liddiatt,1971). Pacients vienkārši tiek iedrošināts likt krāsas uz papīra. Ir pārsteidzoši redzēt, cik ātri kricelējumi mainās, kad pats pacients un mākslas terapeits tos atpazīst. Ap to, kas ir uzzīmēts, plūst idejas, un iztēles fragmenti savienojas un veido zīmējuma nozīmi un jēgu. Lietojot kolektīvās bezapziņas jēdzienu, E.M. Lidjata atzīmēja, ka «...pastāv dzirkstele no kaut kā lielāka nekā mēs paši, kas mūs vada, ja tikai mēs nemēģināsim to ieslodzīt un ierobežot». Viņa vēl piebilst, ka tie, kuri ir lietojuši aktīvās iztēles metodi, zina, ka “daudz grūtāk ir izteikt objektīvi un aprakstīt izjūtas, nekāvienkārši tajās kavēties.»(Lidjata,1971) 20.gs, pirmajā pusē, mākslas terapijas laukā parādījās dažas personības, kas bruģēja ceļu psihoanalītisko un analītisko teoriju integrēšanai mākslas terapijā. Britu mākslas terapeiti ir bijuši aktīvāki integrēt Junga analītiskos principus mākslas terapijā. Šaveriana (Schaverien, 1992) – plaši izpētījusi analītiskās psiholoģijas lomu mākslas terapijas procesā. Edvards (Edwards, 1987), Lielbritānijas mākslas terapeits, Junga analīzes piekritējs, kurš piedāvāja integrēt mākslas terapiju un analītisko teoriju. Vellas (Wallace, 1975,1987) – mākslinieks un analītiķis, kurš kombinēja aktīvo iztēli ar māksliniecisko izteiksmi. (Malchiodi, 2003)
Jungs piekrita Freidam, ka neirozes sākums meklējams bērnībā, bet uzskatīja, ka terapijas mērķis ir atklāt arhetipiskās programmas aspektus katra individuālam dzīves ciklam, kas nav bijuši aktivizēti vai piedzīvoti. Tāpēc analīzes mērķis nebija iztīrīt klientus no infantilām frustrācijām, bet gan atbrīvot viņu blokus un vedināt viņus izdzīvot neizdzīvoto dzīvi. Viņš uzskatīja, ka terapijas atslēga ir dialogs starp klientu un terapeitu un apzināto un neapzināto ar simbolu valodas palīdzību. (pēc Case & Dalley, 1992) Jungs redzēja neirozi kā sevis sadalīšanu vai dvēseles mokas, kas zaudējusi nozīmi. Terapijas mērķis bija dziedināt šo plaisu, atjaunojot dialogu starp apzināto un neapzināto lai sasniegtu ‘psihisku’ līdzsvaru; šis līdzsvars var tikt sasniegts caur simbolu transcendences funkcijas mobilizāciju. Viņš uzskatīja, ka strādājot ar klientiem tas mazāk ir jautājums par terapiju, bet vairāk par kreatīvo spēju attīstīšanu, kas dzīvo klientāpašā. (pēc Case & Dalley, 1992) Kā tieši mākslas terapija ietekmē smadzeņu darbību klientiem, kas piedzīvojuši traumatisku pieredzi?
Agrāk pastāvēja uzskats, ka smadzeņu labā puslode atbild par cilvēka radošumu, tomēr Ziadela (Ziadel, 2005) ierosina to, ka nav pierādījumu viedoklim, ka radošums (mākslā vai mūzikā) pārstāv tikai vienu puslodi. Vairums pētnieku, izmantojot neiropsiholoģiskus pierādījumus, pētot māksliniekus ar smadzeņu bojājumiem, uzskata, ka dažu funkciju dalījums labajā un kreisajā smadzeņu puslodē paliek nemainīgs, taču galvenais faktors tam ir priekšējās pieres daivas garozas funkcijas. Smadzeņu bojājumi var būtiski vājināt valodas lietošanas spēju, kamēr mākslinieciskās spējas tiek ietekmētas ļoti maz vai nemaz (Talwar, 2007).
Vairāki autori (Ziadel, 2005: Ganzzaniga, 1998; Kandel, 1985), pamatojoties uz saviem pētījumiem par neiroloģijas pacientiem, apgalvo, ka abas – gan labā, gan kreisā smadzeņu puslodes pārmaiņus ir iesaistītas un spēlē nozīmīgu lomu vizuālās mākslas radīšanā. Ar īpašu izsekošanas ierīci vērojot mākslas radīšanas procesu, Ziadela (2005) ir atklājusi, ka visbiežāk autors izstrādā elementu formu, kontūru, izliekumu, izmēru un lielumu saistībā ar attēla tēmu. Arī Makneimija (Mc Namee) apgalvo, ka mākslas terapija iesaista abu smadzeņu pusložu funkcijas un integrē abus – verbālos un neverbālos procesus. Balstoties uz šo atzinumu, viņa ir izveidojusi īpašu «Abpusējās mākslas (Bilateral art)» metodi, kuru skaidro kā procesu, kura laikā pielieto abas rokas ar mērķi stimulēt atmiņas un pieredzi, kuras mājo abās smadzeņu puslodēs (Mc Namee, 2004).
Neiropsiholoģijas, mākslas un PTSS pētījumi (Mc Namee, 2004; Ziadel, 2005; Talwar, 2007) apstiprina nozīmīgus atklājumus mākslas terapeitiem, lai piekļūtu traumatiskajai pieredzei ar tēlu veidošanas metodēm. Neiropsiholoģijas pētījumu gaismā par radošumu, smadzeņu izpētes par traumatisko pieredzi un mākslas terapijas pētījumu kontekstā iespējams secināt, ka mākslas radīšanā piedalās abas smadzeņu puslodes un tās sasniedz atmiņas un pārstrādā emocijas. Kreisā puslode atbild par valodu, runu, analītisko domāšanu un sekojošu pārstrādi, ieskaitot pārrunas, stāstījuma radīšanas procesu (Mc Namee, 2004,2005) Pārrunas var būt uz faktu balstītas vai būt pilnībā iztēles konstruētas. Mākslas terapijas sesijā kreisā smadzeņu puslode piedāvā izskaidrojumu labās puslodes izlādei radītā tēla formā. Labā puslode ir iesaistīta vizuālajā un motorajā darbībā, intuīcijā, emocijās, ķermenī, sajūtās, automātiskās prasmēs un tāda veidā procedūrās, ko mēs dēvējam par radošumu (Bogousslavsky, 2005).
Mākslas terapijas sesijā ir pierasti, ka klients ieliek savos darbos vārdos nenosauktus pārdzīvojumus, ko nevar ielikt vārdos. Tā ir traumatiskā pieredze, kas ir iesaldēta somatiskajā atmiņā.(van der Kolk, 2003). Siegela un Klorera uzskata, ka labā smadzeņu puslode kontrolē sensomotoro uztveri, integrāciju un sociāli emocionālo ieguldījumu (Siegel,1999: Klorer, 2005). Viņas uzsver, ka mākslas radīšana un radošie procesi tieši ietekmē sensomotoro uztveri, kā rezultātā aktivizējas amigdalas darbība limbiskajā sistēmā, kas atbild par sociāli emocionālo ietekmi, kura saistīta ar priekšējo pieres garozu integrācijai un plānošanai, kā arī aktivizē psiholoģiskos, emocionālos un kognitīvos procesus (Talwar, 2007).
Traumatiskas pieredzes integrācija ir atkarīga no abpusējas pieres daivu stimulācijas, īpaši priekšējai smadzeņu garozai. Neverbālās ekspresīvās mākslu terapijas, tādas, kā vizuālās mākslas, deju, mūzikas un drāmas – visas aktivizē smadzeņu garozas apgabalus un piekļūst preverbālajām atmiņām. Katra no šīm radošām mākslas modalitātēm ir kā «...spēcīgs instruments...» (Meekums, 1999, 257), bet katra stimulē labo un kreiso puslodi un emocionālā vai traumējošā materiāla atcerēšanos dažādos veidos. Nedirektīvā atmiņa var tikt sasniegta ar ekspresīvo terapiju palīdzību, bet katra no tām darbojas dažādi, piemēram, vizuālā māksla un mūzika aktivizē neverbālo materiālu caur kinestētisko un sensoro uztveri (Lusebrink, 2004). Mērķis ir vest cilvēkus pie emocijām un jūtām, kas bijušas ilgi aizmirstas (Klorer, 2005). Lai veiksmīgi pārstrādātu traumatiskas atmiņas mākslu terapijai jāizmanto pieeja, kas integrē kognitīvo, emocionālo un fizioloģisko atmiņu pozitīvas adaptīvas funkcionēšanas virzienā.(Talwar, 2007)