Kas slēpjas aiz bērna kautrības un kā to pārvarēt?
raksta autore - Dagnija Millere-Balandīna
LA.LV
Konsultē: psihoterapeite, mākslas terapeite INESE BĒRZIŅA
Kautrība tiek skatīta kā noteikts uzvedības veids. Domājot par kautrīgu bērnu vai pieaugušo, parasti nāk prātā vienpatnīgs, atstatus stāvošs, sarkstošs un bālējošs, sviedriem klāts cilvēks, kuram ir grūtības izrādīt iniciatīvu, atvērties citiem un pamatot savu viedokli. Šāda veida saskarsmes problēmas visbiežāk vērojamas skolas vecumā, un diemžēl neiecietība no citu – ne tik kautrīgu vienaudžu puses – ir visai ikdienišķa parādība.
Tas, kā uzvedamies, liecina par mūsu iekšējo pasauli, kas izpaužas attiecīgā veidā, sastopoties ar citiem. Ikviens esam atšķirīgs un īpašs – kā krāsainas kolāžas, saliktas no vairākiem elementiem – iedzimtības, audzināšanas, interesēm un pārliecībām, arī mūsu neapzinātā lauka. Uzvedība ir tikai aisberga redzamā daļa, atgādina mākslas terapeite INESE BĒRZIŅA. Patiesie iemesli meklējami daudz dziļāk.
Kautrīgums kā tikums?
Mūsdienu sabiedrība diemžēl ir narcistiski – uz sasniegumiem – orientēta. Jau bērnudārzā vērojamas sacensības – kurš iemācīsies ātrāk lasīt, kurš pirmais sāks nodarboties ar cīņas sportu utt. Jebkuras darbības pamatā ir jautājums – vai esi vislabākais? Tas nevis atraisa veselīgu konkurences garu, bet veicina spriedzes pilnu atmosfēru, kas bremzē psiholoģiski stabilas un harmoniskas personības veidošanos. Mūs audzina par uzvarētājiem un līderiem, bet ne visi tādi esam pēc savas būtības.
Iepazīstoties ar latvisko mentalitāti un kultūru, var pamanīt, ka kautrīgumu mēdz skatīt arī kā tikumu. Piemērs – bārenīte un trešais tēva dēls nebija no pirmajiem, skaļajiem uz uzņēmīgajiem, tomēr vēlāk izrādījās tie gudrākie. Arī gadsimtu gaitā vēsturiski piedzīvotais mūsu tautai liek būt drīzāk atturīgai, tajā pašā laikā stiprai, bet ne apveltītai ar lielu iniciatīvu un aktivitāti. Katrs temperaments nāk ar saviem plusiem un mīnusiem. Lēnāks cilvēks būs vairāk spējīgs pievērsties detaļām, pētīt un gudrot, bet aktīvāks jau sen būs nogarlaikojies, iespējams, palaidis garām daudz nozīmīgu sīkumu. Lai arī kā, tomēr visai reti gadās sastapt kautrīgus cilvēkus, kuri nebūtu ierobežoti savās sociālajās izpausmēs. Viņi ar lielām grūtībām pauž un pamato savu viedokli ar pārliecību un bez minstināšanās, uzstājas klases vai publikas priekšā. Psihoterapeite turpina: „Protams, mēs visi esam ļoti dažādi, taču ļoti grūti iedomāties drošu un reizē kautrīgu cilvēku. Visticamāk – tas tomēr būs nedrošs cilvēks, kuram ir saskarsmes grūtības un/vai neadekvāta pašapziņa. Un te mēs nonākam pie aisberga apakšējās daļas, kas saistīta ar personības struktūru un rakstura īpatnībām, kur kautrība un zems pašvērtējums var būt saistīti ar spēcīgām, ierobežojošām un neizpaustām jūtām, piemēram, kaunu vai bailēm.”
Vecāku nozīme bērna personības attīstībā
Vecāku-bērnu attiecības, kuras klātesošas jau no pirmajiem dzīvības mirkļiem, ir bērna raksturu un viņa tālāko dzīvi veidojošs stūrakmens. Tā ir īpaša saikne, kuras nozīmi pārvērtēt nav iespējams. Bērni mācās nevis no mūsu vārdiem, bet attieksmes, darbībām, izjūtām un reakcijām. Vidēji līdz 3 gadu vecumam bērni vēl nav spējīgi savaldīt savas spēcīgās emocijas, tāpēc iejūtīga un silta vecāku (vai audzinātāja) klātbūtne ir vitāli svarīga. Tā kā runas dotības šajā vecuma posmā vēl nav īpaši attīstītas, aktuālākas ir izjūtas – pieskārienu, smaržas, krāsu, skaņas un atmosfēras veidā. Ar iejūtību un siltu mierinājumu tiek dots paraugs atdarināšanai – attiecību modeļa izveidei tālākajai dzīvei. Tas sniedz būtisku – uzticēšanās un drošības – izjūtu, kas vēlāk rezultējas bērna attiecībās – ar skolas biedriem, skolotājiem, visos sociālajos un personīgajos kontaktos.
Mākslas terapeite Inese Bērziņa novērojusi, ka vecāki mūsdienās diemžēl nereti daudz vairāk uzmanības velta materiālajai pasaulei, nevis dvēseles pārdzīvojumiem. „Bērns to arī iemācās – par emocijām mēs nerunājam, iekapsulējamies katrs savā pasaulē un izpaužamies, kā nu katrs māk – datorā vai „šopingā”, kā rezultātā bieži vien ķermenis sāk reaģēt ar veģetatīvām, somatiskām saslimšanām. Bez ievērības atstātiem, kliedzošiem bērniem var novērot nervu sistēmas darbībai ļoti negatīvas, bīstamas sekas, nemaz nerunājot par viņu jūtām. Tāpēc aicinu vecākus rūpīgi izvērtēt, vai ir vērts uzticēt bērna ilgstošu pieskatīšanu citām personām agrāk par 3 gadu vecumu. Maza cerība, ka tas nākotnē atmaksāsies.”
IETEIKUMI, kā atraisīt bērna uzvedību veselīgā veidā, samazinot pārlieku lielo kautrīgumu:
Brīvas attiecības, bet bez visatļautības. Atraisīt bērna personību iespējams tikai ar mīlestību, ieklausīšanos un uzticēšanos, nevis ar varu un komandēšanu. Ar savu piemēru mācot atbildību par savu izdarīto vai neizdarīto, nepazemojot. Uzticoties bērna brīvai izvēlei un cienot to. Izslēdzot tik ļoti ierasto – „vecāki zina labāk” – stilu. Protams, vecāki jau no pirmajām bērna dienām veido un uztur ģimenes atmosfēru, ritmu un kārtību, tādējādi – ja ģimenes ierastā kārtība ir kopīgi saskaņota, nevis vardarbīgi uzspiesta – bērns jūtas droši.
Sevis izjūta ir bāziski svarīga. Ja vecāki neņem vērā bērna vajadzības (nesajaukt ar iegribām), piemēram, patstāvīgi un pastāvīgi attīstīties, iepazīt pasauli, būt emocionāli pieņemtam, saprastam un justies „varošam” (kaut vai uzcept „smilšu kūku”), bērns tiek ierobežots un neiegūst savu individuālo pieredzi un „punus”, viņš nejūtas drošs pats savā ķermenī. Kā piemērs – pārlieku rūpīgie un kārtīgie vecāki, kuri neļauj bērnam spēlēties, jo pastāv risks sasmērēt tīrās drēbes. Vai arī diametrāli pretēji – ja neliekas ne zinis, kad bērns nokritis un sasities. Tādā gadījumā tā ir vecāku varas pārprasta izmantošana, kas var novest pie bērna nespējas brīvi veidot komunikāciju. Bērnā mājos sajūta, ka kāds cits ir svarīgāks un viss tiks izlemts viņa vietā.
Vārdiņš „nē”. Svarīgi, ka bērni saka „nē” par privātām lietām, un svarīgi, ka vecāki šo „nē” spēj akceptēt. Tāpat ir būtiski, lai bērni spētu izvairīties no vardarbības. Diemžēl kautrīgajiem tas izdodas grūtāk, viņiem atskaites punkts drīzāk ir pieaugušais, nevis paša aizsardzība. Hiperaktivitātes, uzmanības, impulsu nenoturības un agresijas gadījumi mācību iestādēs aizvien pieaug, kā rezultātā mierīgajiem un kautrīgajiem bērniem tomēr nākas meklēt veidus, kā aizstāvēties, un ne vienmēr tas izdodas. Tāpēc ir vērts bērnu audzināt drošā un mīlestības piepildītā vidē, lai, dodoties patstāvīgajās skolas gaitās, bērns spētu pastāvēt arī pats par sevi. Diez vai, ka kāds cits bērns atļausies pazemot pašpārliecinātu, savā stājā staltu zēnu vai meiteni.
Ierobežota mediju pieejamība. Inese Bērziņa ģimenēm ar bērniem silti iesaka ierobežot dažādu mediju pieejamību, kā arī rūpīgi izvēlēties, ko bērnam piedāvāt vai vispār izslēgt no dienas kārtības. Apkraujot bērnus ar nevajadzīgu informāciju, tas rada satraukumu un nedrošības risku, viņi paliek neadekvāti aktīvi, jo satraukums kaut kur ir jānovada. Tāpēc ieteicams ierobežot filmas un datorspēles līdz 12 gadu vecumam, jo tas ir vecums, kad veidojas turpmākās dzīves pamats. Tas, protams, prasa izdomu, pacietību un sapratni no vecāku puses, taču tas ir tā vērts. Rezultātā kopīgi pavadītais laiks top daudz kvalitatīvāks un enerģētiski siltāks – tās būs kopīgas pastaigas, vērtīgas sarunas, jautri pavadīts laiks, spēlējot galda spēles utt. Pats svarīgākais – tas palīdzēs saglabāt kontaktu ar bērnu, kas turklāt samazinās dažādu atkarību risku.
Radošas nodarbes ceļ bērna pašapziņu
Gan mākslas terapija, gan cita psiholoģiska palīdzība var palīdzēt ieskatīties bērna vai pieaugušā izjūtās, paraudzīties uz iemesliem, kāpēc attiecībās nav vērojama drošība sajūta un uzticēšanās. Paraudzīties uz ģimenē valdošo atmosfēru un bērna grūtībām. Izzīmēt un atbrīvoties no negatīvajām emocijām un sajūtām, kuras traucē. Māksla palīdz veidot saikni ar savu iekšējo pasauli, tādējādi aktualizējas spēcīgāka sevis izjūta, kas ir visnotaļ būtiski veselīgas pašapziņas veidošanā. Visiem bērniem patīk zīmēt, vai ne? Tāpat arī būt kustībā. Tā bērns veido kontaktu ar savu ķermeni, sajūt to, apzinās savas kustības, kas nostiprina sevis izjūtu un stabilizē nervu sistēmu. Darbs ar mākslu jebkādās izpausmēs ir jēgpilns, jo ir radošs. Kaut kas tiek radīts, nevis sagrauts. Bērns redz savu veikumu, viņš ir lepns un gandarīts. Tas ir nācis no viņa paša dvēseles, to ir radījis viņš PATS, viņš to ir spējis! Vai esat pavērojuši, ar kādu lepnumu bērni runā par saviem darbiem? Tas iedvesmo – gan pašus bērnus, gan vecākus. Būtiski nepiemirst, ka svarīga ir arī atzinība no pieaugušo puses, bet ne slavināšana.
Psihoterapeite, mākslas terapeite Inese Bērziņa iesaka veselīgas un radošas brīvā laika nodarbes ģimenes lokā:
Kopīga pastaiga, pārgājiens vai pikniks būs noderīgi gan fiziskai, gan garīgai labsajūtai, turklāt vecākiem, īpaši mammām, nebūs jāskaita kalorijas. Nakšņošana pie ugunskura, stāstu stāstīšana, pelde saulrietā – tas ir skaisti un atmiņā paliekoši.
Kopīga gatavošana. Jā, arī tas ir radoši! Kopā gatavota kūka vai cepumi taču garšo vislabāk! Te ir iespēja uzticēties bērniem un nekritizēt viņu veikumu. Inese ar smaidu atceras gadījumu no privātās pieredzes, kad kādu dienu ieraudzīja savu 10-gadīgo dēlu stiepjam uz virtuvi divas bļodas, un viņa jautāja: „Ko tu ar tām darīsi?” Viņš paraustīja plecus un atteica: „Tu taču cepsi kūku, es kulšu olas – vajadzīgas divas bļodas – viena dzeltenumiem, otra baltumiem!”
Riteņbraukšana, slēpošana, makšķerēšana, putnu vērošana, dabas takas ar dzīvniekiem un rotaļu laukumiem, tīreļiem utt. Iespēja kopīgi piedzīvot dabas skaistumu un sajust to, ka esam daļa no dabas, rada piederības sajūtu un māca bērniem respektēt dzīvību.
Bērniem patīk viss vienkāršais un saprotamais. Kopīgi pavadītais laiks, kurš ir jēgpilns, veido un nostiprina attiecības. Šis aspekts ir pats svarīgākais, un tikai pēc tam seko vieta un darbošanās. Bērniem patīk vienkāršas lietas. Labi derēs kopīgi izgatavots putnu būrītis vai tamborēšana ar pirkstiem, varbūt arī pavasarī zemē iesētās sēkliņas. Tas būs praktiski, dzīvi un radoši. Brīžos, kad atlaidusies mūza, var kopīgi zīmēt, līmēt, veidot – bērni būs sajūsmā! Ja mums, pieaugušajiem, ar prātu vērtējot, uzzīmētais zaķis vai mērkaķis varbūt ne pārāk patiks, bērni nekritizē, viņi prot būt radoši un it visā saskatīt jēgu.
Ne viss, kas tiek piedāvāts, ir vajadzīgs. Bērniem domātos pasākumus ir īpaši jāatlasa. Jāizvairās no vietām, kur ir pārmērīgi skaļa mūzika, dažādi video, 3D, muļķīgi tēli un vēl reklāmas pievilināšanas triki. Tas varbūt būs iespaidiem bagāti, bet ne attiecības nostiprinoši.
Tas, kā uzvedamies, liecina par mūsu iekšējo pasauli, kas izpaužas attiecīgā veidā, sastopoties ar citiem. Ikviens esam atšķirīgs un īpašs – kā krāsainas kolāžas, saliktas no vairākiem elementiem – iedzimtības, audzināšanas, interesēm un pārliecībām, arī mūsu neapzinātā lauka. Uzvedība ir tikai aisberga redzamā daļa, atgādina mākslas terapeite INESE BĒRZIŅA. Patiesie iemesli meklējami daudz dziļāk.
Kautrīgums kā tikums?
Mūsdienu sabiedrība diemžēl ir narcistiski – uz sasniegumiem – orientēta. Jau bērnudārzā vērojamas sacensības – kurš iemācīsies ātrāk lasīt, kurš pirmais sāks nodarboties ar cīņas sportu utt. Jebkuras darbības pamatā ir jautājums – vai esi vislabākais? Tas nevis atraisa veselīgu konkurences garu, bet veicina spriedzes pilnu atmosfēru, kas bremzē psiholoģiski stabilas un harmoniskas personības veidošanos. Mūs audzina par uzvarētājiem un līderiem, bet ne visi tādi esam pēc savas būtības.
Iepazīstoties ar latvisko mentalitāti un kultūru, var pamanīt, ka kautrīgumu mēdz skatīt arī kā tikumu. Piemērs – bārenīte un trešais tēva dēls nebija no pirmajiem, skaļajiem uz uzņēmīgajiem, tomēr vēlāk izrādījās tie gudrākie. Arī gadsimtu gaitā vēsturiski piedzīvotais mūsu tautai liek būt drīzāk atturīgai, tajā pašā laikā stiprai, bet ne apveltītai ar lielu iniciatīvu un aktivitāti. Katrs temperaments nāk ar saviem plusiem un mīnusiem. Lēnāks cilvēks būs vairāk spējīgs pievērsties detaļām, pētīt un gudrot, bet aktīvāks jau sen būs nogarlaikojies, iespējams, palaidis garām daudz nozīmīgu sīkumu. Lai arī kā, tomēr visai reti gadās sastapt kautrīgus cilvēkus, kuri nebūtu ierobežoti savās sociālajās izpausmēs. Viņi ar lielām grūtībām pauž un pamato savu viedokli ar pārliecību un bez minstināšanās, uzstājas klases vai publikas priekšā. Psihoterapeite turpina: „Protams, mēs visi esam ļoti dažādi, taču ļoti grūti iedomāties drošu un reizē kautrīgu cilvēku. Visticamāk – tas tomēr būs nedrošs cilvēks, kuram ir saskarsmes grūtības un/vai neadekvāta pašapziņa. Un te mēs nonākam pie aisberga apakšējās daļas, kas saistīta ar personības struktūru un rakstura īpatnībām, kur kautrība un zems pašvērtējums var būt saistīti ar spēcīgām, ierobežojošām un neizpaustām jūtām, piemēram, kaunu vai bailēm.”
Vecāku nozīme bērna personības attīstībā
Vecāku-bērnu attiecības, kuras klātesošas jau no pirmajiem dzīvības mirkļiem, ir bērna raksturu un viņa tālāko dzīvi veidojošs stūrakmens. Tā ir īpaša saikne, kuras nozīmi pārvērtēt nav iespējams. Bērni mācās nevis no mūsu vārdiem, bet attieksmes, darbībām, izjūtām un reakcijām. Vidēji līdz 3 gadu vecumam bērni vēl nav spējīgi savaldīt savas spēcīgās emocijas, tāpēc iejūtīga un silta vecāku (vai audzinātāja) klātbūtne ir vitāli svarīga. Tā kā runas dotības šajā vecuma posmā vēl nav īpaši attīstītas, aktuālākas ir izjūtas – pieskārienu, smaržas, krāsu, skaņas un atmosfēras veidā. Ar iejūtību un siltu mierinājumu tiek dots paraugs atdarināšanai – attiecību modeļa izveidei tālākajai dzīvei. Tas sniedz būtisku – uzticēšanās un drošības – izjūtu, kas vēlāk rezultējas bērna attiecībās – ar skolas biedriem, skolotājiem, visos sociālajos un personīgajos kontaktos.
Mākslas terapeite Inese Bērziņa novērojusi, ka vecāki mūsdienās diemžēl nereti daudz vairāk uzmanības velta materiālajai pasaulei, nevis dvēseles pārdzīvojumiem. „Bērns to arī iemācās – par emocijām mēs nerunājam, iekapsulējamies katrs savā pasaulē un izpaužamies, kā nu katrs māk – datorā vai „šopingā”, kā rezultātā bieži vien ķermenis sāk reaģēt ar veģetatīvām, somatiskām saslimšanām. Bez ievērības atstātiem, kliedzošiem bērniem var novērot nervu sistēmas darbībai ļoti negatīvas, bīstamas sekas, nemaz nerunājot par viņu jūtām. Tāpēc aicinu vecākus rūpīgi izvērtēt, vai ir vērts uzticēt bērna ilgstošu pieskatīšanu citām personām agrāk par 3 gadu vecumu. Maza cerība, ka tas nākotnē atmaksāsies.”
IETEIKUMI, kā atraisīt bērna uzvedību veselīgā veidā, samazinot pārlieku lielo kautrīgumu:
Brīvas attiecības, bet bez visatļautības. Atraisīt bērna personību iespējams tikai ar mīlestību, ieklausīšanos un uzticēšanos, nevis ar varu un komandēšanu. Ar savu piemēru mācot atbildību par savu izdarīto vai neizdarīto, nepazemojot. Uzticoties bērna brīvai izvēlei un cienot to. Izslēdzot tik ļoti ierasto – „vecāki zina labāk” – stilu. Protams, vecāki jau no pirmajām bērna dienām veido un uztur ģimenes atmosfēru, ritmu un kārtību, tādējādi – ja ģimenes ierastā kārtība ir kopīgi saskaņota, nevis vardarbīgi uzspiesta – bērns jūtas droši.
Sevis izjūta ir bāziski svarīga. Ja vecāki neņem vērā bērna vajadzības (nesajaukt ar iegribām), piemēram, patstāvīgi un pastāvīgi attīstīties, iepazīt pasauli, būt emocionāli pieņemtam, saprastam un justies „varošam” (kaut vai uzcept „smilšu kūku”), bērns tiek ierobežots un neiegūst savu individuālo pieredzi un „punus”, viņš nejūtas drošs pats savā ķermenī. Kā piemērs – pārlieku rūpīgie un kārtīgie vecāki, kuri neļauj bērnam spēlēties, jo pastāv risks sasmērēt tīrās drēbes. Vai arī diametrāli pretēji – ja neliekas ne zinis, kad bērns nokritis un sasities. Tādā gadījumā tā ir vecāku varas pārprasta izmantošana, kas var novest pie bērna nespējas brīvi veidot komunikāciju. Bērnā mājos sajūta, ka kāds cits ir svarīgāks un viss tiks izlemts viņa vietā.
Vārdiņš „nē”. Svarīgi, ka bērni saka „nē” par privātām lietām, un svarīgi, ka vecāki šo „nē” spēj akceptēt. Tāpat ir būtiski, lai bērni spētu izvairīties no vardarbības. Diemžēl kautrīgajiem tas izdodas grūtāk, viņiem atskaites punkts drīzāk ir pieaugušais, nevis paša aizsardzība. Hiperaktivitātes, uzmanības, impulsu nenoturības un agresijas gadījumi mācību iestādēs aizvien pieaug, kā rezultātā mierīgajiem un kautrīgajiem bērniem tomēr nākas meklēt veidus, kā aizstāvēties, un ne vienmēr tas izdodas. Tāpēc ir vērts bērnu audzināt drošā un mīlestības piepildītā vidē, lai, dodoties patstāvīgajās skolas gaitās, bērns spētu pastāvēt arī pats par sevi. Diez vai, ka kāds cits bērns atļausies pazemot pašpārliecinātu, savā stājā staltu zēnu vai meiteni.
Ierobežota mediju pieejamība. Inese Bērziņa ģimenēm ar bērniem silti iesaka ierobežot dažādu mediju pieejamību, kā arī rūpīgi izvēlēties, ko bērnam piedāvāt vai vispār izslēgt no dienas kārtības. Apkraujot bērnus ar nevajadzīgu informāciju, tas rada satraukumu un nedrošības risku, viņi paliek neadekvāti aktīvi, jo satraukums kaut kur ir jānovada. Tāpēc ieteicams ierobežot filmas un datorspēles līdz 12 gadu vecumam, jo tas ir vecums, kad veidojas turpmākās dzīves pamats. Tas, protams, prasa izdomu, pacietību un sapratni no vecāku puses, taču tas ir tā vērts. Rezultātā kopīgi pavadītais laiks top daudz kvalitatīvāks un enerģētiski siltāks – tās būs kopīgas pastaigas, vērtīgas sarunas, jautri pavadīts laiks, spēlējot galda spēles utt. Pats svarīgākais – tas palīdzēs saglabāt kontaktu ar bērnu, kas turklāt samazinās dažādu atkarību risku.
Radošas nodarbes ceļ bērna pašapziņu
Gan mākslas terapija, gan cita psiholoģiska palīdzība var palīdzēt ieskatīties bērna vai pieaugušā izjūtās, paraudzīties uz iemesliem, kāpēc attiecībās nav vērojama drošība sajūta un uzticēšanās. Paraudzīties uz ģimenē valdošo atmosfēru un bērna grūtībām. Izzīmēt un atbrīvoties no negatīvajām emocijām un sajūtām, kuras traucē. Māksla palīdz veidot saikni ar savu iekšējo pasauli, tādējādi aktualizējas spēcīgāka sevis izjūta, kas ir visnotaļ būtiski veselīgas pašapziņas veidošanā. Visiem bērniem patīk zīmēt, vai ne? Tāpat arī būt kustībā. Tā bērns veido kontaktu ar savu ķermeni, sajūt to, apzinās savas kustības, kas nostiprina sevis izjūtu un stabilizē nervu sistēmu. Darbs ar mākslu jebkādās izpausmēs ir jēgpilns, jo ir radošs. Kaut kas tiek radīts, nevis sagrauts. Bērns redz savu veikumu, viņš ir lepns un gandarīts. Tas ir nācis no viņa paša dvēseles, to ir radījis viņš PATS, viņš to ir spējis! Vai esat pavērojuši, ar kādu lepnumu bērni runā par saviem darbiem? Tas iedvesmo – gan pašus bērnus, gan vecākus. Būtiski nepiemirst, ka svarīga ir arī atzinība no pieaugušo puses, bet ne slavināšana.
Psihoterapeite, mākslas terapeite Inese Bērziņa iesaka veselīgas un radošas brīvā laika nodarbes ģimenes lokā:
Kopīga pastaiga, pārgājiens vai pikniks būs noderīgi gan fiziskai, gan garīgai labsajūtai, turklāt vecākiem, īpaši mammām, nebūs jāskaita kalorijas. Nakšņošana pie ugunskura, stāstu stāstīšana, pelde saulrietā – tas ir skaisti un atmiņā paliekoši.
Kopīga gatavošana. Jā, arī tas ir radoši! Kopā gatavota kūka vai cepumi taču garšo vislabāk! Te ir iespēja uzticēties bērniem un nekritizēt viņu veikumu. Inese ar smaidu atceras gadījumu no privātās pieredzes, kad kādu dienu ieraudzīja savu 10-gadīgo dēlu stiepjam uz virtuvi divas bļodas, un viņa jautāja: „Ko tu ar tām darīsi?” Viņš paraustīja plecus un atteica: „Tu taču cepsi kūku, es kulšu olas – vajadzīgas divas bļodas – viena dzeltenumiem, otra baltumiem!”
Riteņbraukšana, slēpošana, makšķerēšana, putnu vērošana, dabas takas ar dzīvniekiem un rotaļu laukumiem, tīreļiem utt. Iespēja kopīgi piedzīvot dabas skaistumu un sajust to, ka esam daļa no dabas, rada piederības sajūtu un māca bērniem respektēt dzīvību.
Bērniem patīk viss vienkāršais un saprotamais. Kopīgi pavadītais laiks, kurš ir jēgpilns, veido un nostiprina attiecības. Šis aspekts ir pats svarīgākais, un tikai pēc tam seko vieta un darbošanās. Bērniem patīk vienkāršas lietas. Labi derēs kopīgi izgatavots putnu būrītis vai tamborēšana ar pirkstiem, varbūt arī pavasarī zemē iesētās sēkliņas. Tas būs praktiski, dzīvi un radoši. Brīžos, kad atlaidusies mūza, var kopīgi zīmēt, līmēt, veidot – bērni būs sajūsmā! Ja mums, pieaugušajiem, ar prātu vērtējot, uzzīmētais zaķis vai mērkaķis varbūt ne pārāk patiks, bērni nekritizē, viņi prot būt radoši un it visā saskatīt jēgu.
Ne viss, kas tiek piedāvāts, ir vajadzīgs. Bērniem domātos pasākumus ir īpaši jāatlasa. Jāizvairās no vietām, kur ir pārmērīgi skaļa mūzika, dažādi video, 3D, muļķīgi tēli un vēl reklāmas pievilināšanas triki. Tas varbūt būs iespaidiem bagāti, bet ne attiecības nostiprinoši.